Man ir četrdesmit divi gadi, divi pusaudži un darbs par autobusa šoferi. Grafiks ir nežēlīgs – agri rīti, vēli vakari, un brīvdienas bieži vien pavadu, guļot līdz pusdienai. Tā bija svētdiena. Līst, tumšs, neviens nav mājās – bērni pie draugiem, sieva pie mammas. Es paliku viens ar tukšu ledusskapi un garlaicību, kas kož kā suns.
Sāku šķirstīt vecās piezīmes telefonā. Zini, tādas, ko sarakstīji pirms gadiem un aizmirsi. Tur bija iepirkumu saraksti, darba grafi, kāda drauga adrese. Un tad es uzgāju kaut ko dīvainu – rindiņu ar burtiem un cipariem. Virs tās bija uzraksts: “izmēģini šo”. Es neatcerējos, no kurienes tas nāk. Varbūt kolēģis iedeva, varbūt redzēju reklāmā. Bet es nolēmu – kāpēc gan nē?
Es atvēru pārlūku un ierakstīju vietni, kuru atcerējos no tās pašas piezīmes. Tur bija lauks, kurā varēja ievadīt kodu. Es ierakstīju to, ko atradu. Un tad parādījās paziņojums: “Bonuss aktivizēts. Priecīgu spēli!” Tas bija vavada bonus code – kods, kas deva man papildu līdzekļus, lai gan pats neko nebiju ielicis. Sākumā domāju – varbūt kļūda? Bet nauda bija tur. Reāla, skaitāma.
Es ieliku savus divdesmit eiro, ko biju plānojis iztērēt kino biļetēm. Kopā ar bonusu man bija apmēram piecdesmit. Sāku ar spēli, kurā bija pirāti un dārgumu lādes. Tāda jautra, bez liekas sarežģītības. Pirmais grieziens – nekas. Otrais – divi eiro. Trešais – nekas. Desmit minūtes pagāja, un es biju zaudējis daļu no sava, bet bonusa nauda joprojām bija neskarta.
Tad es pārslēdzos uz citu spēli. Tādu ar džungļiem un pērtiķiem. Krāsaina, trokšņaina, ar smieklīgām skaņām. Sāku griezt lēni, ar mieru. Un tad – pēkšņi. Trīs zelta banāni pēc kārtas. Bonusa raunds. Es pat neko nepaspēju saprast, bet ekrānā jau skaitījās nauda. Desmit, divdesmit, piecdesmit, simts. Kad beidzās, man bija simts divdesmit eiro no tā, ko sāku ar divdesmit.
Es sēdēju un skatījos. Tad izdzēru alu, paņēmu pauzi. Desmit minūtes nestaigāju pa istabu, vienkārši elpoju. Kad atgriezos, es nolēmu – izņemu simtu, bet divdesmit atstāju vēl vienam mēģinājumam. Kāpēc nē? Diena tik un tā tukša.
Tas otrais mēģinājums bija vēl trakāks. Es izvēlējos spēli ar ēģiptiešu tēmu – skarabeji, faraoni, piramīdas. Pirmais grieziens – nekas. Otrais – desmit. Trešais – nekas. Ceturtais – četrdesmit. Piektais – tukšs. Bet sestais – simts. Jā, simts eiro vienā rāvienā. Es pasmējos. Skaļi. Viens pats dzīvoklī es sāku smieties, jo tas bija tik absurdi.
Kopā man bija divi simti divdesmit eiro. No divdesmit sākotnējiem. Un no vavada bonus code, ko biju atradis vecā piezīmē, kurai vajadzēja būt sen aizmirstai.
Es neko netērēju tajā vakarā. Es vienkārši izslēdzu telefonu, aizgāju uz virtuvi, uzvārīju tēju un noskatījos vecu filmu. Nākamajā rītā es pamodos ar sajūtu, ka kaut kas ir mainījies. Ne jau pasaule. Bet es. Es jutos mazliet gaišāks.
Ar to naudu es nopirku jaunu ziemas jaku. Manai vecajai bija četrus gadus, un tā vairs nesildīja. Kad sieva redzēja jaku, viņa jautāja: “No kurienes?” Es teicu: “No veiksmes.” Viņa pasmaidīja, jo zināja, ka es nemēdzu melot. Bet viņa neprasīja vairāk.
Tagad es reizēm pārskatu savas vecās piezīmes. Ne jau tāpēc, ka ceru atrast vēl vienu kodu. Bet tāpēc, ka atceros to sajūtu – sēžu vakarā, neko negaidu, un pēkšņi dzīve uzmet tev dāvanu. Ne jau lielu. Bet tieši tik lielu, lai atgādinātu – tu neesi aizmirsts. Neesi nevajadzīgs. Dažreiz pietiek ar vienu pareizu simbolu virkni no pagātnes, lai šodiena kļūtu labāka. Un tas ir vairāk nekā tikai nauda. Tas ir atgādinājums.
La Boîte à Pain - Le forum
Communauté d'échanges autour du pain maison